Nezināt Neko – vai tā ir tā ”Laime Pilnīga” ?

Es atceros lasam kādu no svētajām indiešu grāmatām, kur bija minēts, ka vislaimīgākais ir tas, kurš neko nezin. Varbūt esi dzirdējusi ”Ignorance is Bliss” teicienu.

Es nodomāju, droši vien. Skatoties kā es pati ikdienā tiecos, skrēju uz visiem kursiem, uzzināt ko jaunu, paķert vairāk es ar nelielu skaudību noskatījos uz tiem, kas sēdēja uz dīvāna un man šķietami par neko nedomāja, viņus nekas neuztrauca un viņi neko nezināja. Bet es nekad vēl nebiju šo teicienu izjutusi tā, kā es to izjūtu šobrīd.

Pat nevis – ES NEKO NEZINU, bet ES VĒL ŠO NEPAZĪSTU.

Kārtējais ”nevainīgais” moto brauciens, kas rodas rīta iegribā darīt ko sev pavisam tīkamu, pārbīdu plānus tā lai var nesteidzīgi doties un baudīt un kilometru pēc kilometra pietuvojos Latgalei. It kā jau jaunībā kādreiz būts, it kā skolas grāmatās lasīts un ekonomikas statistikā redzēts kas tur un kā. Iebraucu Rēzeknē un novietoju moto pie pilskalna.

* aizskrienu pēc kūkas, rakstot šo, jo atkal tik daudz sajūtu, te rakstot rodas. Emocionālā ēšana? Man parasti izkristalizējās domas, kad ēdu, redzēs kā būs šobrīd.

Turpinam, kūka stāv blakus, neaiztikta.

Pārgurusi, bet ļoti laimīga no brauciena, jo tik daudz redzēts – tie pakalni, ezeri, labības lauki, lauku sētas, pussabrukušas kolhoza ēkas un cilvēki. Un kādi nez viņi šeit, Rēzeknē.

Ieeju informācijas centrā, pajautāju kā tur uz to pilskalnu, trepēm lenta priekšā, dāma saka, var braukt tur, es saku zem ķieģeļa, viņa – nu var jau 🙂 Viņa pamana manu nogurumu un neko nepiedāvā. Klausās, atbild uz jautājumiem un pieslēdz manu telefonu pie lādētāja. Pilnīgs miers. Atstāju somu, smago ekipējumu un uzkāpju pa tām trepēm, kam priekšā lenta. Apguļos uz tā pilskalna. Diendusa.

Atgriežoties pēc savām mantām, jautāju, kur paēst, tā veģetāri un skaisti, viņa velta man skatienu un saka – ej uz Gors, Tev patiks, tur esot āra mūzikas instalācija. Es paklausu un nonāku pilnīgā kosmiskajā saslēgšanās vibrācijā. Es sēžu vienkārši laimīga. Pārlaimīga. Man viss ir. Man ir viss. Es trešdienas dienā varu vienkārši bez iemesla atbraukt viena uz Latgali un priecāties par braucienu, par to, ko mēs visi saucam – te nekā nav, ārzemēs ir vairāk, lielāk, daudzāk.

Un es saprotu – ES NEKO NEZINU. ES NEZINU ŠO ZEMI, ŠO VALODU, ES NEESMU VIŅU IEPAZINUSI. Es esmu pieņēmusi par pašsaprotamu un to, ka tas tā ir, bet iepazīt, tā ar uzmanību, mīlestību, kā to cilvēku, kuru satiec un kurš Tev vienā dienā nozīmē visu pasauli un Tev šķiet, ka dzīve bez viņa nekad nav ekistējusi.

Sveika, Latgale. Sveika, Latvija. Vai varam iepazīties? Kas Tu esi? Kā Tu esi? Kādi ir Tavi cilvēki.

Bet ir kāda lieta, kas šeit ir vairāk kā pazīt.

Es to jūtu. Es varbūt nepazīstu, bet es jūtu.

Par to vairāk grāmatā, kas šobrīd tulkošanas procesā jau tuvojas noslēguma nodaļai, kas šķiet tapa pie Gors Latgalē.

Lai vairāk iepazītu un saprastu manu ceļojumu, dodies pēc grāmatas angļu valodā – jā, es pirmo uzrakstīju angļu valodā, jo manī nebija latviešu valodas domu un pieredzes, ko varētu sulīgi aprakstīt, tā ir pilna ar īstiem dzīves notikumiem apkārt pasaulei – kā krāsaina kūka ar dažādām pasaules garšām:

Vjetnamas kondensētā piena kafijas smaržas un garšas skūteru miljoni un izdzīvošana ar $1 dienā. Kanādas vēso kalnu garša un uzdrīkstēšanās sekot sapņiem. Latīņamerikas tropisko kokteiļu reibinišā smarža no Panamas dzīves uz jahtām un pilna buķete ar ceļojuma piezīmēm no Floridas uz Kaliforniju luksusa mašīnās. Laimīgākie meditāciju mirkļi Indijā un domas par dzīves izbeigšanu nolecot no daudzstāvu mājas balkona. Tas viss, kā biļete Tev paskatīties uz dzīvi no cita skatpunkta. Grāmatā ir daudz jautājumu, kurus Tu uzdodot sev noteikti ieraudzīsi sevi citā aspektā.

Paldies par atbalstu, par lasīšanu, par būšanu šeit!

Lai top!

*wuuu huu pirmais kūkas gabaliņs, es neapēdu savu uztraukumu!!!

Leave A Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *